fascinējoši

Viņš smaržo silti. Pēc siltuma. Arī dušas želejas un smaržām, tīrām drēbēm un veļaspulvera, tomēr mazliet arī košļājamās gumijas. Zobu pastas - arī nenoliedzami. Pēc enerģijas dzēriena un augļu kokteiļa gan gandrīz nemaz. Bet visvairāk viņš smaržo pēc sevis paša. Es viņu dievinu. Pēdējās dienas es nezinu, vai kaut kas ir mainījies, vai tas ir kas manī, vai viņā, man nav miera. Katra minūte domu nomodā, arī sapņos, ir tikai viņš. Viņš, viņš, viņš. Mīlu, mīlu, mīlu. Man kā parasti šķiet, ka es mīlu vairāk, visvairāk un man vienmēr gribas saņemt pretī vairāk. Tāpat arī gribas palikt tajā mirklī, kad es pieglaužos mašīnā, pie siltā krekla, un tā es varētu iemigt, būt tur tajā mirklī un palikt. Siltajā mirklī. Bez jebkādām citām papildus domām, bez zemtekstiem, tikai ar to, kas ir tajā brīdī. Mīlestība un siltums. Tāpat arī mīļošanās un maigošanās ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šodien man vēl mazliet, tikai mazu bišķīti, pietrūka abu. Tā sagadījās. Vislabprātāk es būtu palikusi tur, kur no rītiem saule izkausē istabu un kutina degunu, tur, kur piecos no rīta vai vēlāk blakus ieritinās noguris viņš, un jau astoņos es esmu augšā, lai skatītos, kā viņš nepamodināmi guļ. Es eju gulēt agri, un viņš neko nesaka, viņš agri, tikai agri no rīta un ceļas vēlu. Es arī gandrīz neko nesaku. Es viņu mīlu. Man ir tā siltuma sajūta blakus, tā pārliecība, ka es zinu, es tiešām Zinu, ka viņš ir īstais un vienīgais. Man noteikti nekas labāks neeksistē.

khe

Vakarnakts nelielā histērijas lēkme, man šodien raisa pārdomas - kas gan īsti ar mani nav kārtībā, ka pēdējā laikā ar vien biežāk bez taustāma iemesla krītu bezdibenī, nežlīgi plosu sevi? Ar vien biežāk balansēju uz depresijas robežas. Ar vien atšķirīgākas kļuvušas manas divas dzīves - viena tā, kas pa dienu un otra tā, kas es esmu vakaros/naktīs.Iespējams, man vairs nepietiek ar to, ko sniedz manas līdzšinējās attiecības.Iespējams, man tā visa ir par daudz. Ar ievas ziediem atkal atnākusi vēlme dzīvot normālu, mierīgu mietipilsonisku dzīvi. Tik bail, ka nu jau vairs nemāku, priekšstats par to, kāda ir tā dzīve galīgi pabalējis pa šiem mēnešiem.Visi mēģinājumi uzsākt šādas attiecības cietušas fiasko pāris nedēļu laikā. Es neizvirzu nekādas prasības - neprasu vairāk kopā būšanas laika, neprasu vairāk vietas sirdī, nelieku neko izvēleties, neko nepārmetu ..

Protams apzinos, ka pārāk daudz savas uzmanības fokusēju uz Viņu, uz, iespējams, pilnīgi bezcerīgām attiecībām. Un tomēr gribas tajās attiecībās sadegt līdz galam. Flilozōfēju, protams.
vienkāršā, banālā un nesavtīgā mīļuma , ko saņemu no viņa, dēļ. :)

Likās, ka nav, bet irr. (heart)

Pēdējā laikā mani ir pārņēmusi tāda dīvaina sajūta. Ne sliktā nozīmē, nē, bet pēdējoreiz tik izteikti, tā, ka katru minūti, tā bija nu jau brīdi atpakaļ. Mīlestība. Pilnīgi visaptveroša, dziļa, mana, mana, mana mīlestība pret Tevi. Viss, par ko es visu dienu vien varu domāt, esi Tu. Man gribas Tev pieskarties, pieglausties, samīļot. Būt daļai no Tevis. Es nespēju iedomāties tālāko dzīvi bez Tevis, Tu man esi viss. Mans viss. Pēdējā laikā es daudz esmu domājusi par to, kas tiek postulēts par lieliskām, ideālām vai pilnvērtīgām attiecībām un es esmu sapratusi, ka mums tādas nav. Mums ir labākas, daudz labākas. Tādas, ko citiem dot par piemēru, nevis tās otras, histērijas un salabšanas pilnās, dzīve uz pulvera mucas. Mums ir dzīve ziedu pļavā, mūžīgā pavasara pļavā. Tas, ko Tu dod šīm attiecībām, ir nenovērtējami. To mieru, skaidrību, bieži vien - vēsu prātu, kas ļauj paskatīties bez emocijām uz saspīlētām lietām. Es uzticos Tavam viedoklim un, lai arī kādas nebūšanas mūs mēdz sagaidīt ikdienā, es ticu, ka tās pāries. Ja pirms vairākiem mēnešiem brīžiem man bija pazudusi šī eiforijas sajūta, šī apziņa, ka mēs varam būt kopā mūžīgi, uz mani varbūt sāka pat iedarboties tie citi, kas mani centās par to pārliecināt, pat, ja biju uzsākusi veidot jaunas attiecības, kas izrādījās ar neīto cilvēku, tad tagad es redzu, ka ir lieliski. Kļūdas ir pagātnē, mēs dzīvojam jaunā tagadnē, kas mums ļauj skatīties tālāk un es zinu, ka mēs varam skatīties tālāk. Jo tā sajūta, ko es jūtu, tā vieglā trīcēšana, kad par Tevi iedomājos, tā ir mīlestība. Tā, no pašas pirmās dienas, kad mēs dzērām tēju un es ķeksēju olīves un sēnes no picas, no paša sākuma. Sarkanais mētelis, lietus un man nekad nebija auksti. Man aizvien nav auksti, un es zinu, ka ar Tevi līdz galam. Jebkur. Tu esi tā vērts, lai par Tevi cīnītos un man prieks arī, ka šobrīd nav jācīnās, ka Tu esi mans, mans, mans un es zvaigznītē varu gulēt Tev virsū un es zinu, ka Tu esi mans.
Es Tevi dievinu.