khe

Vakarnakts nelielā histērijas lēkme, man šodien raisa pārdomas - kas gan īsti ar mani nav kārtībā, ka pēdējā laikā ar vien biežāk bez taustāma iemesla krītu bezdibenī, nežlīgi plosu sevi? Ar vien biežāk balansēju uz depresijas robežas. Ar vien atšķirīgākas kļuvušas manas divas dzīves - viena tā, kas pa dienu un otra tā, kas es esmu vakaros/naktīs.Iespējams, man vairs nepietiek ar to, ko sniedz manas līdzšinējās attiecības.Iespējams, man tā visa ir par daudz. Ar ievas ziediem atkal atnākusi vēlme dzīvot normālu, mierīgu mietipilsonisku dzīvi. Tik bail, ka nu jau vairs nemāku, priekšstats par to, kāda ir tā dzīve galīgi pabalējis pa šiem mēnešiem.Visi mēģinājumi uzsākt šādas attiecības cietušas fiasko pāris nedēļu laikā. Es neizvirzu nekādas prasības - neprasu vairāk kopā būšanas laika, neprasu vairāk vietas sirdī, nelieku neko izvēleties, neko nepārmetu ..

Protams apzinos, ka pārāk daudz savas uzmanības fokusēju uz Viņu, uz, iespējams, pilnīgi bezcerīgām attiecībām. Un tomēr gribas tajās attiecībās sadegt līdz galam. Flilozōfēju, protams.
vienkāršā, banālā un nesavtīgā mīļuma , ko saņemu no viņa, dēļ. :)