gggg

Ņemot vērā, ka cilvēki ir dažādi, arī viņu prioritātes ir dažādas. Nereti viņiem nākas vilties. Citam mašīna ir svarīga, un nedabūjot uz līzinga pēdējo bmw markas auto ir vilšanās, jo viss it kā bija jau izplānots. Skrienot no rīta uz darbu un ieejot ikrīta kafijužņikā, konstatēt, ka nav mīļākās kafijas.. arī ir vilšanās. Un ir arī tāda grupa cilvēku, vairāk šī attiecas uz sievietēm, kuras ir tajā mūsu sauktajā trusīšu simdromā, kuras “kolekcionē” krānus.

Es domāju, ka viņām skaits nav būtisks, bet gan tas, cik garš un skaists. Jo skaistāks un garāks, jo vairāk viņas ir sajūsmā un vairāk par to stāsta draudzenēm. Šis sieviešu tips daudz domā par to. Kaut vai uzsākot attiecības ar jaunekli, viņas jau sāk kustināt savu fantāziju par to, kas viņam biksēs. Kad attiecības ir nonākušas līdz gultai, tad nu viņas drīkst apmierināt savu interesi un aplūkot šo mutantu. Lūk, šajā brīdī arī viņas piedzīvo vilšanos. Tas nebūt neizskatās tā, kā viņas par to ir sapņojušas.

Es nebūt neesmu pieskaitāma pie šī tipa, bet reiz sasodīti man patika viens jauneklis. Gara auguma, nebija tievs, bet vienkārši seksīgs. Arī es reizēm aizdomājos “Hmm, nez kāds viņam viņš ir..”. Neilgi padomāju un sāku gaidīt brīdi, kad varēšu aplūkot to dzīvnieciņu. Kad tikām līdz gultai, es nezinu vai tā bij man vilšanās, bet man gribējās piesist kāju pie zemes un niķīgi brēkt “Tas nebūt nav tas, ko es vēlējos ieraudzīt!”. Nu nebija viņš tāds, kā es to biju iecerējusi. Negribējās vairs draudzenēm neko pat stāstīt par to jaunekli un vispār pazuda interese.

....

Tikai šādos, bedres dibena brīžos, es spēju attaisnot vīrieša klātbūtni savā dzīvē. Es laikam nekad neesmu jutusies tik nedroša, tik izmisusi un bezspēcīga, bezcerīga kā šobrīd. Un es pat negribu justies kā sieviete, kuru dievina un iekāro. Es vienkārši gribu būt drošībā. Patverties kādās spēcīgās rokās, dzirdēt, nevis to, ka viss būs kārtībā, viss atrisināsies un nokārtosies, bet gan to, ka kāds par mani parūpēsies - nodrošinās alā patvērumu, nomedīs mamutu, kuru mēs uzcepsim un apēdīsim, bet ādu piekārsim pie alas izejas, lai nepūš vējš! Diemžēl manā telefongrāmatiņā ir tikai mierinātāju, nevis sargātāju kontakti. Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!

Bet varbūt dzīvē un attiecībās viss saiet grīstē, kad cilvēki mēģina būt labāki par kādu, labāki par visiem. Saiet grīstē jau brīdī, kad iezogas šī doma, doma par salīdzināšanu.
Bet pietiktu tikai ar "nieku", ar to, ka cilvēks būtu sev un tam otram labākais, kāds viņš ir. Un nevis labāks par kādu.

Labrīt, tauta, debesis vaļā, te runā Jūsu padevīgais pilots Tims. Esmu modusies pēc savas pēcpusdienas snaudas, šdien rakstīju matemātikas eksāmenu, 17. jūlijā būs interesanti redzēt, cik daudz viens cilvēks var iemācīties bastojot, nemācoties, nepildot mājasdarbus un dzenājot ha''lavu 3 gadu garumā, bet man liekas, īpaši slikti man negāja, lai gan, kas zina, visādi ar tiem eksāmeniem var gadīties, ja vērtējums atkarīgs no valsts kopējā līmeņa. Nākoš trešdien palicis pēdējais eksāmens, par kuru man žēl, jo es patiešām un no visas sirds ticu, ka augstāk par B nevaru dabūt, - Biznesa ekonomika ir absolūti nesaprotams murgs, ar kuru es netikšu galā nekad, ja vien, protams, kā amerikāņu komiksos man neiekodīs saindēts zirneklis, kas attīstīs matemātiskus superskilus un nepārvērtīs mani par Business-Man.
Ir jau tā jocīgi, ka pēc pāris dienām viss būs beidzies, pasaules ceļi pēkšņi būs vaļā, un es nezināšu, kur sevi likt. Gribu šovasar nolikt tiesības, gribu sportot un sauļoties, beidzot izlasīt Annu Kareņinu un lasīt Dostojevski, gribu alu un cigaretes, gribu gleznot, gribu piedzīvojumus un ilgus izbraucienus ar riteni, brīvdabas seksu un pāris festivālus, un vēl arī nedaudz naudiņas tam visam nenāktu par ļaunu, bet ar to jau sākas šīs vasaras traģika: bērnība beigusies, dižķibeles apstākļos jāiemanās atrast darbs, kurā nepaverdzina, taču maksā nedaudz vairāk par minimālo, bet gan jau, vai ne.


Piedodiet par sievišķīgām banalitātēm, bet vēl man ļoti, ļoti gribētos šovasar garu, skaistu kleitu gaišās krāsās un ar puķēm un vēl gribētos darināt sev kaklarotu.

BU!

Pirms dažām dienām bija kārtējais mistiskais sapnis ar nelabo galvenajā lomā, šoreiz gan ar seksuālu pieskaņu: kopā ar vēl kādām desmit meitenēm piespiedu kārtā tiku izvēlēta kaut kādam maģiskam rituālam, kas būtībā nebija nekas cits kā sekss ar nelabo, gaidīju savu kārtu un štukoju, kā lai aizlavās prom no greznās, rituālam paredzētās zāles, kas pilna ar skatītājiem; ieraudzīju interesentu vidū savu Vīrieti, bet šis uz manu lūgumu palīdzēt atbild ar smaidu un gandrīz vai vienaldzīgu attieksmi pret to, kas tūlīt notiks, vai nav jauki, ko. Tad nu manai kārtai pienākot, vienīgais, ko spēju izdomāt, ka man ļoti vajag uz tualeti, izraisa sašutumu apkārtējos, taču atļauja "iziet" tiek dota, pēc kuras saņemšanas es jožu pa kāpnēm uz otro stāvu un klauvēju pie visām sienām, meklēdama slepenu izeju. Diemžēl, ar ko stāsts beidzas, nezinu, jo suņa pagalmā rejas mani uzmodināja. Tā, lūk. Interesanti, ko par maniem salīdzinoši biežajiem nakts sakariem ar pazemes valstību teiktu psihoanalītiķi.