fascinējoši

Viņš smaržo silti. Pēc siltuma. Arī dušas želejas un smaržām, tīrām drēbēm un veļaspulvera, tomēr mazliet arī košļājamās gumijas. Zobu pastas - arī nenoliedzami. Pēc enerģijas dzēriena un augļu kokteiļa gan gandrīz nemaz. Bet visvairāk viņš smaržo pēc sevis paša. Es viņu dievinu. Pēdējās dienas es nezinu, vai kaut kas ir mainījies, vai tas ir kas manī, vai viņā, man nav miera. Katra minūte domu nomodā, arī sapņos, ir tikai viņš. Viņš, viņš, viņš. Mīlu, mīlu, mīlu. Man kā parasti šķiet, ka es mīlu vairāk, visvairāk un man vienmēr gribas saņemt pretī vairāk. Tāpat arī gribas palikt tajā mirklī, kad es pieglaužos mašīnā, pie siltā krekla, un tā es varētu iemigt, būt tur tajā mirklī un palikt. Siltajā mirklī. Bez jebkādām citām papildus domām, bez zemtekstiem, tikai ar to, kas ir tajā brīdī. Mīlestība un siltums. Tāpat arī mīļošanās un maigošanās ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šodien man vēl mazliet, tikai mazu bišķīti, pietrūka abu. Tā sagadījās. Vislabprātāk es būtu palikusi tur, kur no rītiem saule izkausē istabu un kutina degunu, tur, kur piecos no rīta vai vēlāk blakus ieritinās noguris viņš, un jau astoņos es esmu augšā, lai skatītos, kā viņš nepamodināmi guļ. Es eju gulēt agri, un viņš neko nesaka, viņš agri, tikai agri no rīta un ceļas vēlu. Es arī gandrīz neko nesaku. Es viņu mīlu. Man ir tā siltuma sajūta blakus, tā pārliecība, ka es zinu, es tiešām Zinu, ka viņš ir īstais un vienīgais. Man noteikti nekas labāks neeksistē.