Šovakar spēlējos ar klavierēm. Spēlējos nevis spēlēju. Bet pirms tam akordeonu - to gan spēlēju. Un dziedāju. Vācijā būšana pamatīgi iedragājusi manus līmeņus, kreisās rokas mazais pirkstiņš pēc traumas negrib atkopties.
Tā spēlēšanās tāds mirkļa vājums, mēģinu izlikt haotiskās emocijas. Bet vismaz emocijas ir. Enerģija un emociju bardaks.
Man patīk mūzikas instrumentu veikali, bet es sev vairāk jaunus instrumentus neiegādājos, tikai skatos. Man patīk klavieres. Tādas es redzēju tikai Vācijas mūzikas instrumentu veikalā, Daugavpilī tādu nav. Katrām klavierēm, neatkarīgi no markas, laikmeta, tipa, veida, ir ko teikt. Katriem taustiņiem ir daudz ko stāstīt, tie ir tik daudz spēlējuši un redzējuši. Pārsvarā mūzikas instrumentu veikalos ir sintezatori. No tiem arī var dabūt ārā skaņu, bet diemžēl šis instruments jau piedzimst miris.
***
Mani šodien pamodināja Saša, kurš bija satraukts par saviem dokumentiem. Cerams, ka nomierināju. Bet no dokšu tēmas ātri vien novirzījāmies, un sākām domāt, kam varētu būt Pēterīša numurs, kā arī par to, ka Saša ar visām četrām atbalstītu daudzsievību, un ja viņš tiktu pie valsts grožiem, tad droši viens šo likumu arī ieviestu, ņemot par padomniekiem mūsu turkus, kas zina un saprot tās daudzsievību štelles. Bet es teicu, ka es gribētu daudzvīrību. Vēl šodien zvanīja mans poļu draugs Piotr, tas pats, kuram Vācijā gandrīz noņēmu ķēdīti no kakla, bet viņš pēdēja mirklī pamanīja. Un tas pats, kura numuru meklējām mēs ar Sašu, Izrādās, ka Pēterītim ir mans numurs un man - viņējais. Telepātija kaut kāda, ka viņš piezvanīja...Runājām par darbu un par Vāciju.
Ah, un gaidītākais zvans šodien. Tā iedziedāt telefona klausulē. Es gandrīz izkusu. Wow.
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen