....

Tikai šādos, bedres dibena brīžos, es spēju attaisnot vīrieša klātbūtni savā dzīvē. Es laikam nekad neesmu jutusies tik nedroša, tik izmisusi un bezspēcīga, bezcerīga kā šobrīd. Un es pat negribu justies kā sieviete, kuru dievina un iekāro. Es vienkārši gribu būt drošībā. Patverties kādās spēcīgās rokās, dzirdēt, nevis to, ka viss būs kārtībā, viss atrisināsies un nokārtosies, bet gan to, ka kāds par mani parūpēsies - nodrošinās alā patvērumu, nomedīs mamutu, kuru mēs uzcepsim un apēdīsim, bet ādu piekārsim pie alas izejas, lai nepūš vējš! Diemžēl manā telefongrāmatiņā ir tikai mierinātāju, nevis sargātāju kontakti. Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā!

Bet varbūt dzīvē un attiecībās viss saiet grīstē, kad cilvēki mēģina būt labāki par kādu, labāki par visiem. Saiet grīstē jau brīdī, kad iezogas šī doma, doma par salīdzināšanu.
Bet pietiktu tikai ar "nieku", ar to, ka cilvēks būtu sev un tam otram labākais, kāds viņš ir. Un nevis labāks par kādu.